Endokrinoloģe Lelde Krūzmane: Otrā tipa cukura diabēts skar arvien jaunākus cilvēkus
- Cēsu klīnika
- 7. febr.
- Lasīts 2 min
Ilgu laiku valdījis uzskats, ka otrā tipa cukura diabēts ir vecāka gadagājuma cilvēku slimība, taču realitātē ar to arvien biežāk saskaras arī jauni un darbspējīgi cilvēki. Cēsu klīnikas endokrinoloģe Lelde Krūzmane uzsver: “Mūsdienās otrā tipa cukura diabētu arvien biežāk diagnosticē gados jauniem pacientiem, kuru ikdienu raksturo mazkustīgums, stress un neveselīgi ēšanas paradumi.”
Pirmā tipa cukura diabēts ir autoimūna saslimšana, kuras gadījumā aizkuņģa dziedzeris pārstāj ražot insulīnu. Tas visbiežāk attīstās bērnu un pusaudžu vecumā, un cilvēks visu mūžu ir pilnībā atkarīgs no insulīna injekcijām. Savukārt Otrā tipa cukura diabēta gadījumā insulīns organismā tiek ražots, taču šūnas uz tā signāliem vairs nereaģē pietiekami efektīvi. Insulīna uzdevums ir palīdzēt cukuram no asinīm iekļūt šūnās - it kā “atvērt šūnu vārtiņus”, lai glikoze varētu tikt izmantota kā enerģijas avots. Ja šie “vārtiņi” kļūst nejutīgi pret insulīna signālu (ir aizlipuši), cukurs paliek asinīs un pakāpeniski uzkrājas, savukārt šūnām trūkst enerģijas.
Kā skaidro endokrinoloģe Lelde Krūzmane, otrā tipa cukura diabēta simptomi bieži ir nespecifiski un viegli sajaucami ar ikdienas nogurumu vai pārslodzi - pastiprināta apetīte, nogurums, miegainība, nervozitāte, intereses zudums par ierastām aktivitātēm, saldumu kāre. Tie ir signāli, kurus cilvēki nereti ignorē.
“Otrā tipa cukura diabēta attīstību ietekmē vairāki faktori. Ir lietas, kuras mēs mainīt nevaram, piemēram, ģenētisko noslieci un dabiskās vielmaiņas izmaiņas, kas notiek līdz ar vecumu. Taču ļoti liela nozīme ir arī tam, ko varam ietekmēt - ikdienas kustībai, uzturam, saldinātu dzērienu patēriņam un spējai tikt galā ar hronisku stresu. Arī vides piesārņojums var traucēt vielmaiņas procesiem,” skaidro daktere Krūzmane, uzsverot, ka arvien biežāk pacienti pie endokrinologa nonāk prediabēta stadijā: “Šajā brīdī vielmaiņa jau strādā nepareizi, kaut glikozes līmenis asinīs vēl nav paaugstināts līdz diabēta līmenim. Tas ir kā uzgaidāmā telpa pirms diabēta - cilvēks domā, ka vēl viss ir labi, jo medikamenti nav jālieto. Taču tas ir sarkanais karogs, kas signalizē, ka ir pienācis laiks rīkoties. Šajā posmā ar dzīvesveida izmaiņām bieži vien iespējams novērst slimības progresēšanu,” skaidro Lelde Krūzmane. Tieši šajā brīdī īpaši nozīmīga ir profesionāla atbalsta pieejamība. Cēsu klīnikā pacientiem pieejamas konsultācijas pie diabēta apmācības māsām, kuras palīdz izprast slimības riskus, izvērtēt ikdienas paradumus un soli pa solim ieviest dzīvesveida izmaiņas. Šāds praktisks atbalsts bieži vien ir izšķirošs, lai prediabēta stadijā laikus apturētu slimības attīstību.
Ilgstoši paaugstināts cukura līmenis asinīs bojā organismu - cieš redze, sirds un asinsvadi, nieres, pieaug insulta un infarkta risks. “Ja cukurs asinīs ilgstoši ir par daudz, tas kļūst toksisks audiem un orgāniem,” skaidro endokrinoloģe. Diagnoze ir mūža garumā, taču iespējama remisija, ja cilvēks maina dzīvesveidu. “Mēs diabētu ‘neatceļam’, bet slimības gaitu var būtiski ietekmēt. Papildus medikamentiem dzīvesveids ir viens no svarīgākajiem ārstēšanas veidiem. Galvenais ir negaidīt līdz brīdim, kad parādās nopietnas komplikācijas. Fiziskās aktivitātes, sabalansēts uzturs, stresa mazināšana un savlaicīgas pārbaudes ir efektīvākie soļi, lai pasargātu sevi no otrā tipa cukura diabēta attīstības vai palēninātu tā gaitu,” uzsver daktere Lelde Krūzmane.
Pieraksts pie endokrinologa:
