Gada balvu medicīnā saņem Cēsu klīnikas māsa Inga Medne

Lepojamies un no sirds priecājamies par mūsu kolēģi, NMP un uzņemšanas nodaļas māsu Ingu Medni, kura sabiedrības balsojumā tika atzīta par labāko māsu un šonedēļ, 17.septembrī, tika apbalvota ar Gada balvu medicīnā nominācijā Gada māsa! Inga ir ļoti atbildīga un zinoša māsa, kurai svarīgs ir katrs pacients. Gods strādāt kopā ar tādiem kolēģiem!

Fotoattēlā no kreisās: Cēsu klīnikas galvenā māsa Taiga Galeja Grntmane, NMP un uzņemšanas nodaļas māsa Inga Medne, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētāja Ingūna Liepa

Gada balvu medicīnā organizē Latvijas Ārstu biedrība sadarbībā ar Veselības ministriju, Latvijas Jauno ārstu asociāciju, Latvijas Māsu asociāciju, kā arī Latvijas Universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti. Aicinājām Ingu pastāstīt par sevi, padalīties pieredzē un veiksmes formulā.

Profesijas izvēle – laimīgā nejaušība

Mācoties vidusskolā, nebiju līdz galam izlēmusi, par ko vēlos kļūt, taču zināju, ka man patīk darbs ar cilvēkiem. Tā kā māsu skolu izvēlējās mana draudzene, arī es nolēmu mācīties medicīnu. Mums gan nesanāca mācīties kopā, jo viņa iepriekš bija strādājusi Cēsu slimnīcā par sanitāri, tāpēc tika uzņemta uzreiz otrajā kursā.

Darba gaitu līkloči

Māsu skolu beidzu 1995.gadā, bet togad Cēsu slimnīca nenodrošināja darbu nevienai jaunajai māsai, jo to skaits bija pietiekams. Pašlaik tas šķiet neticami, bet bija tādi laiki. Par pirmo darba vietu man kļuva Iekšlietu ministrijas hospitālis, kur strādāju par māsu uzņemšanas un terapijas nodaļā. Pēc gada man pieteicās bērniņš, drīz pēc tam arī otrs. Kamēr audzināju mazos, hospitālis tika likvidēts. 2001.gadā sāku strādāt Cēsu slimnīcas neiroloģijas nodaļā, tad tiku pārcelta darbā uz uzņemšanas nodaļu, jo neiroloģijas nodaļā māsu skaits bija pietiekams. Tajā brīdī iekšēji tas bija liels pārdzīvojums. Taču ar šodienas skatu nevienu brīdi nenožēloju nokļūšanu "uzņemšanā", jo tas ir mans sirdsdarbs! Paralēli darbam, turpināju arī izglītoties. 2013. gadā Rīgas 1. Medicīnas koledžā ieguvu ārsta palīga izglītību. 2015. gadā Latvijas Universitātē ieguvu bakalaura grādu veselības aprūpē un anestēzijas, intensīvās un neatliekamās aprūpes māsas kvalifikāciju. Nepilnus trīs gadus, paralēli darbam klīnikā, strādāju par ārsta palīgu ģimenes ārsta praksē savā novadā, darbu klīnikā saglabājot kā blakusdarbu. Taču atgriezos klīnikā pamatdarbā, jo sapratu, ka šī ir mana īstā vieta.

Prieks par profesionālā darba augļiem

Darbā man patīk pienākumu daudzpusība, situāciju dažādība un nepārtraukta mainība, kā arī tas, ka ļoti daudzās situācijās redzu sava darba augļus. Labs rezultāts sarežģītās situācijās, pacienta veselības stāvokļa uzlabošanās un viņa apmierinātība ar saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem man sniedz lielāko gandarījumu. Katrs pacienta pateiktais: "Paldies, māsiņ", dod enerģiju strādāt ar mīlestību, ātrāk atgūties pēc smagām dežūrām. Tai pašā laikā ir jāatzīst, ka, pat apzinoties sava darba grūtumu, nevaru iedomāties neko labāku, ko savā dzīvē varētu darīt.

Brīvais laiks – enerģijai un mieram

Man atslēgas vārds ir daba. Šad un tad, kad nav pārņēmis lielais slinkums un nogurums, nodarbojos ar orientēšanos. Tas ir veids, kā es pilnībā varu atslēgties no visām būšanām un nebūšanām. Tajā brīdī esmu pārņemta ar mežu, vēlmi pareizāk un ātrāk atrast kontrolpunktus. Patiesībā orientējos jau kopš bērnības, orientēšanās iemaņas apgūstot Straupes pamatskolas orientieristu pulciņā. Esmu lauku bērns – dzimusi, augusi un joprojām dzīvoju Rozulā. Orientēties turpināju arī, mācoties Cēsu 1. vidusskolā. Pēc tam sekoja ilgāks pārtraukums. Tam atkal pievērsos, vedot savus bērnus uz orientēšanās nodarbībām. Vecākais dēls arī tagad šad un tad paskrien.

Moto darbam

Man primārais noteikti ir atbildība. Bez tās medicīnā, manuprāt, nav, ko darīt. Tikpat svarīga ir cilvēkmīlestība. Un ja nemīli savu darbu, nekas nesanāks. Vajag nepārtraukti izglītoties, profesionāli pilnveidoties. Svarīgi ir iemācīties savu darbu izvērtēt kritiski. Jo mums nav tikai "labās" situācijas. No pieredzes varu teikt, ka pašattīstībai daudz dod tieši "sliktās" situācijas. Ar gadiem tu pieņem, ka tā ir daļa no mediķu darba. Jāiemācās adekvāti uz tām reaģēt, darīt darbu ar mīlestību, atbildīgi un profesionāli.